Ir tikai dabiski, ja, karuselī sareibst galva un izkāpjot jāpieturas, lai nenokristu, taču, ja šāda sajūta rodas bez redzama iemesla, ir pamats bažām. To bieži pavada arī citas sajūtas – slikta dūša, vemšana, samaņas zudums, troksnis ausīs, dzirdes traucējumi. Dažam lēkme ilgst tikai dažus mirkļus, citam nepāriet vairāku stundu un pat dienu laikā. Reibonis, latīniski – vertigo, ir līdzsvara traucējumi, kas nav slimība, bet gan dažādu slimību simptoms.

Tā ir iluzora kustības sajūta, kad liekas, ka apkārtne griežas apkārt, vai arī sajūta, ka pats griezies apkārtnē. To sauc par vestibulāru reiboni jeb vertigo. Savukārt, ja pacientam ir nelīdzsvara sajūta, tad to sauc par nevestibulāru reiboni jeb pseidovertigo, skaidro LOR Klīnikas otoneirologs Atis Legzdiņš

Reiboni mēdz pavadīt slikta pašsajūta, piemēram, slikta dūša, tumšs gar acīm, nestabilitāte, līdzsvara un koordinācijas traucējumi, turpina Dr.Legzdiņš. Pēc epidemioloģiskajiem datiem, reiboni atzīmē 20 – 25% no populācijas. Īpaši bieži šis simptoms ir sastopams gados vecākiem cilvēkiem. Taču tikai 15% slimnieku ar sūdzībām par reiboni ģimenes ārsti nosūta pie speciālistiem – neirologa vai otoneirologa.

Kas nosaka mūsu līdzsvaru?

Cilvēka līdzsvaru nosaka iekšējā auss jeb balansa orgāns, kas darbojas saskaņā ar gravitācijas likumiem, savukārt redze, nodrošina skata fiksāciju jeb fokusu un muskuļu tonuss, kas notur mūsu ķermeni apkārtējā vidē. Visu šo procesu kontrolē un koordinē centrālā nervu sistēma.

Kad rodas reibonis?

To var izraisīt līdzsvara traucējumi, bet tā iemesls var būt arī sirds un asinsvadu slimības, smadzeņu, acu bojājumi, saindēšanās, neiroze un citas nopietnas saslimšanas.

Reibonis rodas tad, ja kādā no iepriekš minētām sistēmām veidojas disbalans jeb asimetrija, piemēram, jūs atrodaties uz jahtas, kas šūpojas jūras viļņos, iekšējā auss jūt svārstības un muskuļu tonuss mainās, bet apkārtējā vide, ko fiksē redze, izskatās, ka stāv uz vietas. Šādās situācijās mēdz veidoties reibonis, kas konkrētajā piemērā ir traktējams, kā jūras slimība.

Ko darīt, ja sastapies ar reiboni?

Ļoti lielu uzmanību vajadzētu pievērst pavadošajiem simptomiem jeb pazīmēm, kas provocēja reiboni (galvas pagriešana, strauja piecelšanās, ķermeņa noliekšana, atrašanās uz kuģa vai augstumā u.c.). Būtiskas ir arī paša reiboņa īpatnības, proti, vai tam ir noteikts griešanās virziens, vai reiboņa brīdī ir vieglāk ar acīm vaļā vai ciet. Cik ilgi ir reiboņa lēkme, vai to pavada galvassāpes, troksnis ausīs, vai redzes un apziņas traucējumi, vai pilnuma sajūta galvā u.c.

Ārstam ir svarīgi diferencēt reiboņa veidu – vestibulārs (vertigo) vai nevestibulārs (pseidovertigo), nosakot kādu anatomisko struktūru bojājums to izraisa, kāds ir tā cēlonis, jo no tā ir atkarīga ārstēšana un rezultāts. Jāatceras, ka reibonis ir viens no neviendabīgākajiem simptomiem, kas prasa precīzu izmeklēšanu.

Kādu ārstu apmeklēt reiboņa gadījumā

Reibonis ir otra biežākā pacientu sūdzība pēc galvassāpēm. Vairumā gadījumu precīzu diagnozi un tai sekojošu sekmīgu ārstēšanu palīdz noteikt rūpīga pacienta anamnēze un ārsta izmeklēšana. Pārsvarā šīs situācijas ir ar labvēlīgu iznākumu. Ja reibonis ir ļoti stiprs, to pavada samaņas zudums, rīšanas un runāšanas grūtības, nekavējoties ir jādodas uz slimnīcu.

Tomēr visbiežāk reiboni, apmēram 70% gadījumos, izsauc patoloģija iekšējā ausī. Pārējie 30% var būt saistīti ar neiroloģiskas dabas traucējumiem, sirds un asinsvadu slimību problēmām u.c. saslimšanām.

Vairumā gadījumu pirmā izvēle būtu otoneirologa apmeklējums, kas savā ziņā būtu kā ceļvedis jūsu problēmu risināšanai.

Biežākie reiboņa iemesli

• Perifērā vestibulārā sindroma cēloņi labirinta t.i. (iekšējās auss daļa) līmenī: reibonis pēc ausu operācijām, vaskulāri (apasiņošanas) traucējumi labirintā, traumatiski dzirdes kauliņu un citi traumatiski bojājumi, attīstības anomālijas un iedzimtas slimības un citi.
• Perifērā vestibulārā sindroma cēloņi n. vestibularis līmenī: infekcijas, reakcija uz iekaisumu blakus audos, audzēji, cistas, nerva kompresija ar artēriju vai vēnu. Simptomi ir līdzīgi kā pie trigeminālas neiralģijas – īslaicīgas (dažas sekundes līdz minūtes) sistematizēta reiboņa lēkmes.
• Biežākie centrālā vestibulārā reiboņa cēloņi: akūti išēmiski cerebrāli asinsrites traucējumi, stumbra encefalīts, stumbra audzēji, stumbra traumas un to sekas, deģeneratīvas CNS slimības.
• Nevestibulāra reiboņa biežākie iemesli:Optisks reibonis: strauja acu ābolu muskuļu paralīze, izteiktas refrakcijas izmaiņas, redzeslauku defekti, katarakta un citi.
• Presinkopāls reibonis:  kardiogēnas slimības – sirds ritma traucējumi, sirds mazspēja, izteikta aortas stenoze, medikamenti – hipotensīvie, psihotropie, hipovolēmija, asins sastāva izmaiņas – anēmija, hipoglikēmija, hipokapnija, vazovagālas sinkopes.
• Psihogēns reibonis: hiperventilācija saistībā ar trauksmi, afektīvi kognitīvi traucējumi.
• Līdzsvara un koordinācijas traucējumi: polineiropātijas, ataksijas.Kortikāls reibonis: epileptiska aktivitāte deniņu daivas garozā.

Vai vainīgi kristāliņi?

Reiboni izraisa iekšējās auss patoloģija vienā vai otrā, retāk – abās galvas pusēs. Iekšējā auss, kas atbildīga gan par skaņu uztveri, gan līdzsvaru, ir ļoti sarežģīts un smalks mehānisms. Viena no tās daļām ir vestibulārais labirints, ko veido trīs pusloka cirkulārie kanāli, kuri izvietoti dažādās plaknēs. Patoloģijas gadījumā tajos no citiem iekšējās auss apgabaliem nonāk sīki kalcija karbonāta kristāliņi. Tie ir atbildīgi par jutību pret gravitāciju. Tādējādi raidot maldinošus signālus no nepareizās vietas, kristāliņi rada nobīdi realitātes uztverē. Rezultāts ir nestabilitātes sajūta, pat ja tai nav nekāda iemesla rasties. Nav zināms viens cēlonis, kāpēc kristāliņi nonāk kanālos. To var  ietekmē dažādi faktori – traumas vai operācijas, ilgstoša atrašanās guļus uz muguras, izslimotas infekcijas slimības, arī iekšējās auss novecošana u.c.

Ņemot vērā ka labdabīga paroksizmāla pozīcijas reiboņa pazīmes ir visai tipiskas, ārsts samērā ātri var noteikt diagnozi, iztaujājot pacientu, kā arī veicot specifisku vingrinājumu, kas provocē reiboņa epizodi: kad pacientam sāk reibt galva, sākas noteikta veida ritmiskas acu kustības, proti, nistagms (nekontrolēta acu ābolu kustība, kam raksturīga lēnāka kustība vienā virzienā, kam seko ātrāka kustība otrā virzienā.

Arī ārstēšana ir salīdzinoši vienkārša. Pacientam jāizpilda speciāli vingrojumi: pagriežot galvu no vienas puses uz otru zināmā leņķī un turot noteiktā pozīcijā noteiktu laiku, var panākt, ka kristāli virzās uz to vietu iekšējā ausī, kur tiem būtu jāatrodas. Kad tas izdevies, reibonis pāriet. Kristāli var pārvietoties arī nejauši, un cilvēks tikai tad pamana, ka galva vairs negriežas. Reiboņi var atkārtoties, bet tad jau saprot, kas notiek, un var sev palīdzēt, grozot galvu tā, kā ārsts ieteicis.

Tā kā reibonim var būt arī daudz citu iemeslu, tostarp dažādas nopietnas veselības problēmas, ieteicams apmeklēt ārstu, ja reibonis atkārtojas nedēļu vai ilgāk.